Seksuālā vardarbība var atstāt dziļas un plašas sekas uz bērnu emocionālo un fizisko veselību, kā arī uz viņu uzvedību, un tas var ietekmēt bērna attīstību ilgtermiņā. Atpazīt seksuālas vardarbības pazīmes bērniem var būt sarežģīti, jo tās var izpausties dažādi, un katrs bērns var reaģēt individuāli uz vardarības pieredzi. Tomēr ir vairākas norādes, kam var pievērst uzmanību, ja radušās bažas. Šajā rakstā ir minētas pazīmes un izmaiņas bērna uzvedībā, kas var norādīt uz iespējamu piedzīvotu seksuālu vardarbību. Ir būtiski paturēt prātā, ka bērna uzvedība vai emocionālais stāvoklis var mainīties dažādu iemeslu dēļ un var norādīt uz dažādam bērna grūtībām, kas ir radušās bērna dzīvē.
Emocionālās un uzvedības izmaiņas ir vienas no biežāk sastopamajām seksuālās vardarbības pazīmēm, un tas ir viens no galvenajiem signāliem, kas var norādīt, ka bērns ir piedzīvojis traumatisku notikumu. Bērniem pēc piedzīvota traumatiska notikuma bieži parādās pēkšņas uzvedības svārstības, piemēram, noslēgtība vai agresivitāte, kā arī problēmas ar skolas apmeklējumu un mācībām (Hall et al., 2009). Vardarbības upuriem nereti attīstās pastiprināta trauksme, depresija un emocionāls distress (Herman, 2015), kas izraisa vēlmi izolēties no citiem un būt piesardzīgam attiecībās (Cook et al., 2019). Tādas izpausmes kā trauksme, depresija, noslēgtība no draugiem un ģimenes, ir bieži sastopamas bērniem, kuri piedzivojuši seksuālu vardarbību.
Posttraumatiskā stresa traucējumi (PTSS) ir bieži sastopami bērniem, kas piedzīvojuši seksuālu vardarbību, un tie var izpausties dažādās formās. PTSS simptomi var izpausties kā atkārtotas bailes, trauksmes lēkmes un izvairīšanās no noteiktām vietām vai cilvēkiem (Cordley, 2014). Tāpat bieži sastopami murgi un flashback epizodes - pēkšņas un spilgtas atmiņu epizodes, kas bieži vien ir saistītas ar traumatisko pieredzi un šķiet kā atkārtota notikuma pārdzīvošana (Dorahy & van der Hart, 2019).
Dažkārt bērniem, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību, attīstās arī pašdestruktīva un riskanta uzvedība. Bērniem, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību, bieži attīstās grūtības emociju regulācijā, kas var izraisīt iesaistīšanos riskantā uzvedībā (Ehring, Razik, & Emmelkamp, 2018) un pašdestrukcijā. Paškaitējoša uzvedība var izpausties kā vēlme nodarīt sev pāri, piemēram, veicot griezumus ķermenī ar asu priekšmetu vai pārmērīgi lietojot medikamentus (Martin, 2012).
Nepiemērota vai pārmērīga interese par seksualitāti, kas neatbilst bērna vecumam, var kalpot kā indikators seksuālai vardarbībai. Bērniem, kuri piedzīvojuši seksuālu vardarbību, dažkārt novērojama vecumam neatbilstoša seksualizēta uzvedība. Piemēram, bērni, kas piedzīvojuši vardarbību, var iesaistīties vecumam neatbilstošās seksuālās spēlēs vai sarunās par seksualitāti (Jancis & Bent, 2010), kā arī izrādīt pēkšņu interesi par seksualitāti vai pārmērīgu pieķeršanos pieaugušajiem (Kenny, Abreu, & Tully, 2019).
Fiziskas pazīmes un veselības problēmas arī var liecināt par seksuālās vardarbības sekām. Bieži vien upuri izjūt neskaidras sāpes, piemēram, iegurņa rajonā, vai hroniskas galvassāpes, kas norāda uz piedzīvoto vardarbību (Wolfe & Peters, 2005). Tāpat šie bērni var ciest no neskaidrām veselības problēmām, piemēram, atkārtotām urīnceļu infekcijām (Finkel, 2018). Viens no būtiskiem signāliem, ka bērns ir cietis, ir bērna miega kvalitāte. Bezmiegs un trauksmains miegs ir vēl viena bieži sastopama problēma, kas bieži saistās ar traumatiskām atmiņām un posttraumatiskā stresa sindromu (O'Donnell, Alkemade, & Forbes, 2019).
Lai gan seksuālās vardarbības pazīmes var būt grūti atpazīt, uzmanības pievēršana izmaiņām bērna uzvedībā un emocijās var palīdzēt agrīni konstatēt problēmas un sniegt nepieciešamo atbalstu. Svarīgi atcerēties, ka bērna uzvedības izmaiņām var būt dažādi iemesli. Tādēļ saruna ar bērnu par viņa izjūtām un pieredzi ir ļoti būtiska. Mierīga un atklāta saruna palīdz labāk izprast, vai pārmaiņas uzvedībā un emocionālajā stāvoklī ir saistītas ar kādu traumu vai citiem faktoriem. Atbalsts, uzmanība un sapratne ir galvenie soļi, kas palīdz bērnam justies droši un ļauj viņam pastāstīt par grūtībām, ar kurām viņš varētu būt saskāries.
Atsauces:
- Cook, A., Spinazzola, J., Ford, J., Lanktree, C., et al. (2019). Complex Trauma in Children and Adolescents. Guilford Press.
- Cordley, J. (2014). The Psychological Impact of Childhood Sexual Abuse. Cambridge University Press.
- Dorahy, M. J., & van der Hart, O. (2019). Trauma and Dissociation in Children. Routledge.
- Ehring, T., Razik, S., & Emmelkamp, P. M. G. (2018). Emotion Regulation in Victims of Child Sexual Abuse. Clinical Psychology Review, 64, 86–99. DOI: 10.1016/j.cpr.2018.07.003
- Finkel, M. A. (2018). Medical Evaluation of Child Sexual Abuse: A Practical Guide. American Academy of Pediatrics.
- Hall, L., et al. (2009). Child Abuse and Neglect: Diagnosis, Treatment, and Evidence. Elsevier.
- Herman, M. (2015). Trauma and Recovery. Basic Books.
- Jancis, P., & Bent, J. (2010). Childhood Trauma and Recovery. Sage Publications.
- Kenny, M. C., Abreu, R. L., & Tully, B. (2019). Assessment and Intervention with Children Exposed to Sexual Abuse. Routledge.
- Martin, E. (2012). Psychological Effects of Abuse on Children. Wiley.
- O’Donnell, M. L., Alkemade, N., & Forbes, D. (2019). PTSD and Related Symptoms in Children Following Sexual Abuse. Journal of Child Psychology and Psychiatry, 60(7), 707–715. DOI: 10.1111/jcpp.13045
- Wolfe, S., & Peters, D. (2005). Children Who Experience Early Childhood Sexual Abuse. Routledge.